Reiz dzīvoja kāds zēns, kuru sauca Laimnesis. Visi viņu mīļi dēvēja par Laimīti. Lai gan viņš bija maziņš, viņš bija ļoti drosmīgs un sapņoja par lielām lietām. Kādu dienu Laimītis nolēma doties tālajā pasaulē meklēt mīlestību un brīnišķīgo Laimes zemi. Māte viņam līdzi iedeva tikai mazu groziņu un novēlēja veiksmi ceļā. Zēns skatījās debesīs un domāja, uz kuru pusi iet. Pēkšņi viņš ieraudzīja lielu putnu ar garu knābi. "Tas taču ir stārķis – mana laime!" Laimītis iesaucās. Viņš saprata, ka tā ir zīme un jādodas putnam pakaļ.
Pa kalniem un pa lejām,
Gan soļojam, gan ejam,
Tik uz priekšu droši tā,
Kamēr maize kabatā!
Bet tad notika kaut kas negaidīts – Laimītis pēkšņi nonāca pazemē. Kamēr viņš lūkojās debesīs uz stārķi, viņš negaidīti bija iekritis zaķa alā. Zaķis par viesi bija ļoti pārsteigts. "Kas tu tāds esi?" zaķis nobēdājās. Laimītis nekautrējās un atbildēja: "Un kas tu tāds par ļipaini?" Tā kā zēns bija iekritis zaķa mājā, viņš izstāstīja savu stāstu par Laimes zemes meklēšanu. Zaķis uzmanīgi nopētīja zēnu un teica: "Labi, es tev palīdzēšu. Esmu dzirdējis, ka tāda zeme tiešām pastāv. Man par to stāstīja gailis Kikerigū. Tā atrodas ļoti tālu, aiz daudziem kalniem. Gailis labi pazīst visus ceļus, tāpēc tev jādodas pie viņa." Laimītis pateicās labajam zaķim un devās meklēt gaili.