Reiz dzīvoja puisis vārdā Laimnesis, tautā saukts par Laimīti, mazs, bet ņiprs, ar lielu gribu un vēl lielākiem sapņiem. Devās viņš lielajā pasaulē pēc mīlestības ar cerību to atrast tāltālajā Laimes zemē. Māte šim līdzi bija devusi vien ķoci un labas laimes vēlējumu. Skatījās viņš debesīs, lūkojot pēc debespuses, uz kuru doties. Skatījās un skatījās līdz brīdim, kad pār viņu pārlaidās ēna ar garu knābi - nu šis iztrūkās un reizē iesaucās: “Tas tak stārķis – laime!” Viņš saprata, ka tas ir mājiens - jādodas tam pakaļ.

​

                                                              Pa augšām un pa lejām,

                                                              Pāri kalniem mēs ejam,

                                                              Tik uz priekšu, tik vien tā,

                                                              Kamēr maize kabatā!

​

Kā nu bijis, kā nu ne - Laimītis nonāca pazemē. Skatoties pēc laimes stārķa, sev nemanot, viņš bija iekritis zaķa alā. Redzot Laimīti savā alā, zaķis bija manāmā izbīlī, “Kas tu tāds?!” zaķis iesaucās. Ņiprais puika nebij uz mutes kritis, atcirta pretī: “A kas tu tāds par ļipausi?!” Šī ir mana ala – tu pirmais. Tā nu puisis izstāstīja savu ceļu un mērķi. Zaķis šo kārtīgi nopētīja, no pirkstgaliem līdz matu cirtām… nu… labi, palīdzēšu es tev. Pa ausu ļipai padzirdēju, ka esot tāda zeme. Man gailis Ki ki kikerigū par to bija stāstījis. Tā esot aiz trejdeviņiem kalniem. Gailis esot kalnu pārzinātājs, jādodas pie viņa, ja grib noskaidrot ceļu. Paldies tev, cik tu labsirdīgs! Tā nu Laimītis devās tālāk ceļā.